Akupunktūras ārsts

[Elly Garnand]

Lapātiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu jums ērtāku un labāku lietošanas pieredzi. Nospiežot pogu "Piekrītu", jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes. Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes.

Kosmētiskā akupunktūra savā būtībā nav nošķirama no vispārējās, klasiskās akupunktūras. Tā ir efektīva anti-age terapijas sastāvdaļa. Punktus, uz kuriem iedarboties, ārsts izvēlas individuāli atkarībā no pacienta problēmām.

Akupunktūra jeb adatu terapija ir Ķīnas tradicionālās medicīnas metode, kurā izmantota iedarbība uz cilvēka ādas virsmas bioloģiski aktīvajiem punktiem ar speciālām adatām. Akupunktūra palīdz atmodināt organisma izdzīvošanas, atveseļošanās un atjaunošanās spējas.

Integratīvās akupunktūras metode (IAM) ir uz pierādījumiem balstīta mazinvazīva neirofizioloģiska iejaukšanās metode, kurā ar akupunktūras adatām, caurdurot audus akupunktūras punktu (AP) apvidū, ierosina neiroimūnas reflektoriskas atbildes reakcijas sāpju un slimību klīniskas simptomātikas mazināšanai un/vai fizioloģisko funkciju normalizēšanai.

IAM speciālisti pielieto tikai jau gatavu akupunktūras ārstu izstrādātu terapeitisko metodiku. Šī metodika piemērota atbilstošai katras specialitātes nozoloģiskai slimības formai, kuras diagnozi uzstāda citas specialitātes ārsts savas specialitātes kompetences ietvaros.

Caur IAM tiek integrēta daļa no akupunktūras ārsta medicīniskās kompetences citas specialitātes ārsta kompetencēs viņa specialitātes spēju paplašināšanai tiktāl, cik nav nepieciešama pilna akupunktūras specialitātes programmas apmācība, veidojot starpdisciplināru integratīvu pieeju kopīgas nozoloģiskās slimības formas ārstniecībā. IAM tiek pielietota kā papildus iespēja, metode esošās (citas) specialitātes ietvaros.

Akupunktūra ir ārstēšanas veids, kas attīstījies saskaņā ar Ķīnas tautas medicīna (ĶTM) teorētiskajām koncepcijām, kur noteikti ķermeņa punkti tiek stimulēti, ievadot un izņemot tievas metāla adatas, sāpju uztveres mazināšanai vai moificēšanai, un/vai fizioloģisko funkciju normalizēšanai. Akupunktūras praktiska pielietošana pamatojas uz ĶTM teorētiskajām koncepcijām, kas ir svarīgas terapeitiskā efekta iegūšanai, tomēr būtiski atšķirīgas no Rietumu biomedicīnas pieejas.

Akupunktūras neirobioloģisko mehānismu un klīniskās efektivitātes izpēte ar mūsdienu zinātnes palīdzību ir uzkrājusi pietiekošu datu apjomu, kas pieļauj akupunktūras kā uz pierādījumiem balstīta terapijas veida integratīvu pielietošanu Rietumu biomedicīnas ietvaros dažādu stāvokļu, īpaši funkcionālu traucējumu, muskuloskeletālu, neiroloģisku problēmu un sāpju ārstēšanā.

Akupunktūras ierosinātā aferentā informācija no kairinātajiem audiem AP apvidū tiek pārvadīta caur dažādiem perifēriskajiem un centrālajiem vadīšanas ceļiem dažādos centrālās nervu sistēmas (CNS) līmeņos, iesaistot muguras smadzenes, galvas smadzeņu centrus smadzeņu stumbrā, hipotalāmā, limbiskajā sistēmā u.c., ierosinot kaskādes tipa atbildes reakcijas, no kurienes eferentā informācija ar neiroendokrīnās un neiroimūnās sistēmas starpniecību sasniedz audus un iekšējos orgānus. Tā rezultātā normalizējas organisma homeostatiskās kontroles un regulācijas sistēmas, līdzsvarojas veģetatīvās nervu sistēmas (VNS) simpātiskās un parasimpātiskās daļas aktivitāte, aktivējas opioīdu peptīdu (sāpju remdētāju) sekrēcija muguras smadzenēs, hipofīzē un vidussmadzenēs, tādējādi atvieglojot slimību simptomus, modulējot sāpes un iekaisumu.

Veselības aprūpes sistēmas pasaulē saskaras ar hronisku slimību pacientu skaita pieaugumu, kas prasa papildus finanšu līdzekļus. Pieaug pacientu vēlme saņemt individualizētu ārstēšanu, ko piedāvā tradicionālās medicīnas formas, t. sk. akupunktūra. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2013.gada datiem no 192 ANO dalībvalstīm, 178 valstīs (93%) pacientiem ir iespējas ārstēties, izmantojot akupunktūru. 59 valstīs ir organizācijas, kas apvieno akupunktūras pakalpojumu sniedzējus, regulējot un nosakot prasības akadēmiskām studiju programmām, sertificēšanai un akupunktūras praktizēšanai. PVO rekomendē pielietot akupunktūru Rietumu biomedicīnas ietvaros kā uz pierādījumiem balstītu terapeitisku metodi noteiktu stāvokļu un slimību ārstēšanai. Pēc Eiropas parlamenta Integratīvās medicīnas un Veselības darba grupas 2020.gada datiem katrs otrais Eiropas pilsonis papildus konvencionālajai biomedicīnai izmanto komplementārās medicīnas metodes, kas norāda uz aizvien pieaugošu pacientu vēlmi pēc integratīvās medicīnas pakalpojumiem.

Akupunktūras iedarbības fizioloģiskais pamatojums ir atkarīgs no mērķa audiem un izvirzītajiem mērķiem. ĶTM meridiānu teorija nedod pietiekamu informāciju par organisma atbildes reakcijām uz akupunktūru. Pierādījumus meridiānu eksistencei ne anatomiskā, ne histoloģiskā līmenī līdz šim nav izdevies iegūt. Tomēr meridiānu teorijas prasmīga lietošana nodrošina akupunktūras efektivitāti, tāpēc var pieņemt, ka meridiāni drīzāk ir funkcionāla, nevis anatomiska koncepcija, kas ietver nervu, asinsrites, endokrīnās un imūnās sistēmas komponentus.

AP specifisko īpašību izpētei no modernās biomedicīnas viedokļa ir veltīts daudz pūļu. Lai gan agrīnos pētījumos konstatēts, ka vairums AP lokalizēti virs vai tuvu perifērisko nervu struktūrām, un meridiāni savā gaitā bieži vien seko nervu gaitai, tomēr ne anatomiski, ne histoloģiski netika atrastas īpašas, tikai AP vien raksturīgas struktūras. Histoloģiski AP konstatēja lielāku neirālu un neiroaktīvu komponentu sakopojumu, salīdzinot ar blakus esošajiem audiem. Vairumā AP lielos daudzumos atrodami brīvie nervgaļi un iekapsulētie nervgaļi (Merkela, Meisnera, Rufīni, Fātera-Pačini ķermenīši). Elektrofizioloģiskajos pētījumos atklātas atšķirīgas ādas elektrofizioloģiskās īpašības virs meridiāniem un AP, ko izskaidro ar zemāk esošo nervaudu darbību. AP apvidū 1-4 mm diametrā ādas elektriskā pretestība ir zemāka. AP, salīdzinot ar apkārtējiem audiem, ir relatīvi blīvāku, lokālu neirālu un neiroaktīvu komponentu kopums ādā, muskuļos un fascijās, kas aktivējas akupunktūras adatas stimulācijas rezultātā un kur šīs stimulācijas fizioloģiskie un terapeitiskie efekti ir izteiktāki, salīdzinot ar apkārtējiem audiem.

Pēc akupunktūras konstatē pakāpenisku sāpju sliekšņa paaugstināšanos gan eksperimentos ar dzīvniekiem, gan cilvēkiem, kas norāda uz pakāpenisku akupunktūras radītas analgēzijas veidošanos. Šis ilglaicīgais atsāpināšanas efekts turpinās pēc akupunktūras stimulācijas izbeigšanas, kas liecina par centrālo mehānismu iesaisti.

Akupunktūras analgēzijas segmentāros mehānismus, sāpju gadījumā lokāli ievadot adatu viena dermatoma robežās, skaidro ar sāpju vārtu kontroles teoriju. Klīniskajā praksē analgēziju var panākt, ievadot adatu AP, kas atrodas attāli no sāpju apvidus, cita nerva segmentārās inervācijas zonā, ko nevar izskaidrot ar segmentārajiem mehānismiem. Opioīdu antagonista naloksona lietošana mazina akupunktūras analgēziju, tāpēc ir izvirzīta hipotēze par morfīnam līdzīgu vielu sekrēciju CNS akupunktūras rezultātā. Pētījumos konstatēts, ka akupunktūra izraisa endogēno opiātu sekrēciju hipofīzē, smadzeņu šķidruma β-endorfīna un plazmas enkefalīna līmeņa paaugstināšanos. Īpaši sāpju mazināšanā tiek uzsvērta β endorfīna nozīme, ko sekretē hipotalams un hipofīze.

Akupunktūras heterosegmentāros efektus var izskaidrot arī centrālie nociceptīvie mehānismi muguras smadzeņu un smadzeņu stumbra līmenī. Pētnieki uzskata, ka muguras smadzeņu mugurējo ragu neironus inhibē nociceptīvā aferentā impulsācija no jebkuras citas ķermeņa daļas.

Neiroanatomiski aferentā impulsācija no AP dažādās ķermeņa daļās iet pa atsevišķiem vadīšanas ceļiem. Atklāti vairāki akupunktūras analgēzijāiesaistīti spināli - supraspināli vadīšanas ceļi. No n. trigeminus intervētajiem apvidiem V nerva jušanas šķiedraspārvada aferentos impulsus uz smadzeņu stumbru, kur, pārslēdzoties n. trigeminus jušanas kodolos, impulsi tālāk iet uz retikulāroformāciju, īpaši nucleus raphe dorsalis unlocus coeruleus, kā arī nonāk garozas somatosensoriskajos apvidos. Nucleus raphe dorsalis un locus coeruleus ir divas lielākās smadzeņu struktūras, kas ir serotonīnerģisko un noradrenerģisko neironu sakopojumi un piedalās jušanas, emociju, miega, kognitīvo funkciju un viscerālās informācijas procesēšanā. No nn. spinales inervācijas zonām aferentie impulsi iet pa tr. spinothalamicus, tr. spinoreticularis un lemniscus medialis.

Pēdējo 20 gadu laikā akupunktūras efektu zinātniskajā izpētē ir ieviestas jaunas radioloģiskas izmeklēšanas tehnoloģijas: funkcionālā magnētiskā rezonanse (fMRI) un pozitronu emisijas tomogrāfija (PET). Pētījumu sākotnējais mērķis bija identificēt tos smadzeņu apvidus, kuri funkcionālisaistīti ar AP stimulāciju. Tādu AP stimulācija kā He Gu (LI4), Zu San Li (ST36), Wai Guan (TE5), Tai Chong (LV3) izraisīja plašu smadzeņu garozas, limbiskās sistēmas, zemgarozas struktūru, smadzeņu stumbra aktivitātes modulāciju. Turklāt daži smadzeņu apvidi uzrādīja aktivitāti, kas nebija tiešā veidā saistīta ar AP stimulāciju. Šīs smadzeņu struktūras ir iesaistītas plašu neirofizioloģisku un psiholoģisku funkciju realizācijā, kas, iespējams, izskaidro akupunktūras vispārējos terapeitiskos efektus.

Noskaidrots, ka akupunktūras viscerālo efektu mehānismu pamatā ir VNS simpātiskās un parasimpātiskās daļas aktivitāšu līdzsvarošana somatoveģetatīvu refleksu ceļā. Aferentā informācija no AP tiek pārvadīta pa dažādiem perifēriskajiem un centrālajiem vadīšanas ceļiem dažādos CNS līmeņos, muguras smadzenēm, smadzeņu stumbru, hipotalāmu, no kurienes eferentā informācija pa VNS vadīšanas ceļiem ar neiroendokrīnās un neiroimūnās sistēmas starpniecību sasniedz iekšējos orgānus. Tā rezultātā normalizējas organisma homeostatiskās kontroles un regulācijas sistēmas, līdzsvarojas VNS simpātiskās un parasimpātiskās daļas aktivitāte, kas ir saskanīgi ar ĶTM yin-yang teoriju, ka akupunktūras mērķis ir atjaunot zaudēto yin-yang līdzsvaru.

3a8082e126