Civilizācija
Nguyet Edmondson
Mikēnu civilizācija jeb Ahaiskā Grieķija ir kultūras periods aizvēsturiskās Grieķijas vēsturē no 16. līdz 11. gadsimtam p.m.ē., kas veido Egejas civilizācijas bronzas laikmeta kultūras beigu fāzi. Pēc mūsdienu arheoloģijas izstrādātās periodizācijas ar Mikēnu civilizāciju beidzas hellādas kultūra. Tā ir pirmā attīstītā civilizācija kontinentālajā Grieķijā ar tās pils valstīm, pilsētu organizācijām, mākslas darbiem un rakstības sistēmu. No varas centriem, kas toreiz bija izveidojušies, lielākie bija Pilosa, Tīrinta, Mideja Peloponēsā, Orhomena, Tēbas, Atēnas un Gla centrālajā Grieķijā, kā arī Jolka Tesālijā. Pati nozīmīgākā pilsēta bija Mikēnas Argolidā, kuras vārdā arī ir nosaukta šī civilizācija. Ir pieņēmums, ka šīs tautas pašnosaukums varētu būt ahajieši[1] (sengrieķu: Ἀχαιοί), kas no ziemeļiem migrēja uz Tesāliju un pēc tam uz Peloponēsu. Uz to netieši norāda hetiešu tekstos minētā tauta "Ahhijava" un ēģiptiešu avotos starp jūras tautām minētie "Akaivaša". Mikēniešu apmetnes vai arī apmetnes ar mikēniešu ietekmi izveidojās arī Epīrā, Maķedonijā, Egejas jūras salās, Mazāzijas piekrastē, Levantē, Kiprā un Itālijā.
Mikēnu civilizācija gāja bojā Vidusjūras reģiona austrumu daļas bronzas laikmeta kultūras kraha rezultātā, kam sekoja t.s. "tumšie laiki". Tās izzušana tiek saistīta ar doriešu iebrukumu ap 1200 g.pr.Kr. un dzelzs laikmeta iestāšanos. Ir arī teorijas, kas bojāeju saista ar klimatiskām izmaiņām, dabas kataklizmām u.c. Mikēniešu valdīšanas periods kļuva par vēsturisku sižetu vēlākajai sengrieķu literatūrai un mitoloģijai, tai skaitā ir arī Homēra eposs par Trojas karu.
Zinātniskā un populārā literatūrā civilizācijas jēdziens tiek lietots dažādos kontekstos. Par vienu no izplatītākajiem var uzskatīt civilizācijas jēdzienu kā sabiedrību, kura sasniegusi zināmu attīstības pakāpi un kuru vieno vēsturiska un kultūras kopība.
PSRS līdz tās sabrukumam netika saistīta ar Rietumu civilizācijas jēdzienu. Baltijas valstis bija piederējušas Rietumu civilizācijai kopš to dibināšanās 1918. gadā. Taču pārējo bijušās PSRS, tagad patstāvīgo valstu, atbilstība šim jēdzienam ir visai neskaidra.
Faktoru analīze un to ietekme uz civilizāciju attīstību mūsdienās ir viens no svarīgākajiem izpētes instrumentiem. Mūsdienu zinātne kā galvenos faktorus, kas nosaka cilvēku dzīvošanai piemērotas vides veidošanos, visbiežāk min šādus:
Vēl senie grieķi tiem zināmo pasauli bija sadalījuši trīs galvenajās joslās, atkarībā no raksturīgajiem dabas apstākļiem. Par kritēriju šādai dalīšanai kalpoja gaisa temperatūra, izdalot tropiskās, mērenās un aukstās (polārās) joslas. Grieķi neizdalīja mitrumu kā atsevišķu kritēriju.Kombinējot šos faktorus, var izdalīt dažādus klimatu veidus. Praksē bieži sastopami pieci galvenie klimatu veidi ar vairākiem paveidiem (biomām) katrā. Tie ir:
Pēdējos gados civilizācijas attīstības pētīšanā arvien plašāk tiek lietota multilineārā evolūcijas teorija. Ar to tiek saprasta sabiedrības attīstība vienlaikus dažādos virzienos. Citiem vārdiem, katra sabiedrība virzās pa savu evolūcijas ceļu, piemērojoties mainīgajiem apkārtējās vides nosacījumiem un veidojot tehnoloģiskas, saimnieciskas, sociālas, politiskas u.c. institūcijas, līdz ar to piemērojoties arī pašas sabiedrības darbībā radušamies sekām.[1]
Civilizācijas attīstībai īpaši svarīga bija augstāk minēto faktoru organiska kombinācija. Piemēram, bagāta melnzemes josla, kas pēc kvalitātes nebija daudz sliktāka par Nīlas vai Tigras un Eifratas zemēm, citur Eiropā bija tikai Ukrainā un vairākos Dienvidkrievijas apgabalos (Stavropole, Krasnodara u.c.). Tomēr, lai gan Volgas Donas stepēs bija izveidojusies Kurgānu kultūra, tā attīstības pakāpes ziņā nebija salīdzināma ar seno upju ieleju civilizācijām. Galvenais iemesls bija tas, ka uz ziemeļiem no Melnās un Kaspijas jūrām, nemaz nerunājot par seno baltu apdzīvotajām teritorijām ar centru Dņepras vidustecē, klimats pirms mūsu ēras vēl bija par vēsu, lai lietojot tolaik zināmo lauksaimniecības tehniku un tehnoloģiju, būtu iespējams iegūt pietiekamu pārtikas pārpalikumu, kas nodrošinātu lielāku iedzīvotāju skaita pieaugumu un pilsētu veidošanos.
Civilizācijai progresējot, cilvēks arvien vairāk attīstīja pats sevi un pārveidoja apkārtējo vidi. Tādējādi mainijās dažādu faktoru loma tautu un valstu attīstībā. Klimatiskie un ģeogrāfiskie mūsdienu cilvēka dzīves nosacījumi joprojām ir ļoti svarīgi, bet ne tik kritiski, kā tas bija vēl pirms dažiem simtiem gadu, nemaz nerunājot par senāku vēsturi. Sabiedrības attīstības tendences arvien vairāk nosaka pati sabiedrība, tās rīcība kā svarīgākais šo tendenču ietekmējošs faktors.
Pirms aptuveni 30 gadiem atbilde uz šo jautājumu bija viena, proti, ap 4000. gadu pirms mūsu ēras Dienvidmezopotāmijā uzplauka šumeru kultūras agrīnā fāze, kas tiek uzskatīta par senāko civilizāciju pasaulē. Šumeru agrīno periodu arheologi dēvē par Urukas periodu. Uruka bija Šumeras galvaspilsēta, kur mūsdienās ir atrasti daudzi paši senākie šumeru artefakti.
Civilizācijas definīcija gan ir visai plaša, tomēr kopumā kultūrai ir jāsasniedz zināmi punkti, lai to varētu saukt par civilizāciju, piemēram, ir jāpastāv pilsētām, apūdeņošanas sistēmām un rakstībai. Šumeriem tas viss bija.
Vēsturnieki uzskata, ka Bībeles stāsts par Noasu, kurš pēc Dieva vēlējuma uzbūvēja šķirstu, lai no vispasaules plūdiem glābtu savu ģimeni un dzīvnieku pasauli, patiesībā ir saistīts ar "Eposu par Gilgamešu" un radies jau ap 2150. gadu pirms mūsu ēras.
Desmitiem gadu ilgie kari un nemieri Irākas teritorijā nozīmē to, ka arheologiem ilgi nebija pieejamas daudzas izrakumu vietas Mezopotāmijas teritorijā. Tikmēr eģiptologi turpināja strādāt. Rezultāts ir tāds, ka arheologi tagad Ēģiptē ir atraduši rakstītās liecības, kas ir tikpat senas, cik šumeru raksti. Tas liecina, ka Senās Ēģiptes civilizācija radās aptuveni tajā pašā laikā kad Šumeras agrīnā fāze.
Vēl viens kandidāts ir Indas ielejas civilizācija, kas radās mūsdienu Afganistānas, Pakistānas un Indijas teritorijā ap 3300. gadu pirms mūsu ēras. Tiesa, ielejā tiek atrasti aizvien senāki priekšmeti, tāpēc nebūtu brīnums, ja reiz tiktu atrasti pierādījumi par to, ka civilizācija tur pastāvējusi vēl senāk.
Runājot par civilizācijas izcelsmi, mēs apspriežam pārejas procesu no mežonības uz attīstītām sabiedriskās dzīves formām. Šeit vispirms rodas jautājums par civilizācijas kritērijiem, un parasti katrs pētnieks veido tos pats, jo arī šajā gadījumā vienoties ir ļoti grūti. Viedokļi ir ļoti atšķirīgi, tomēr tos apkopojot, var nosaukt pašas svarīgākās civilizācijas pazīmes, un tās ir:
1) būtiskas izmaiņas reliģiskajā sistēmā ( tā kļūst sarežģītāka, tiek sistematizēta un tajā izdalās kāda centrālā ideja ), kā arī morāli ētiskajā kodeksā kopumā, kas veicina būtiskas pārmaiņas pasaules uzskatā, vērtību sistēmā un sabiedriskajā dzīvē;
2) kvalitatīvas pārmaiņas sabiedrības organizācijā un sociālajā struktūrā, kā rezultātā veidojas noteikta sabiedriskā hierarhija un tiek izveidota valsts ar tai piemītošu pārvaldes sistēmu;
4) ekonomiskās dzīves attīstība, kuras rezultātā pieaug darba ražīgums, notiek darbu dalījums, veidojas specializācijas un rodas jaunas ekonomiskās darbības integrācijas formas, kas atbilst jaunajai sociālajai struktūrai.
[2] Šo interpretāciju radīja Osvalds Špenglers, viņa skatījumā civilizācija ieguva negatīvu nozīmi, jo ar šo vārdu viņš apzīmēja kultūras degradācijas procesu, kad materiāli tehniskās vērtības izspiež garīgās vērtības. Par civilizāciju viņš nosauca to attīstības stadiju, kas seko pēc kultūras nāves.
[3] Šeit tiek domātas lielas kultūru kopības, kas aptver gan vienu, gan dažādas tautas. Piemēram, Samuēls Hantingtons runā par rietumu civilizāciju, islāma, hinduisma, japāņu, latīņamerikāņu, afrikāņu civilizācijām utt.
Mūsdienās spēkā esošā vēsture, kas diemžēl balstīta faktiski tikai spāņu iekarotāju pārrakstītajā senās Peru civilizācijas īstajā vēsturē, neko pat nepiemin par šīs valsts kultūras mantojumu, tās ceļiem un vispārējo infrastruktūru, kā arī unikālo arhitektūru. Tostarp inku pilsētas ne tikai ne ar ko neatpalika, bet lielā mērā pat ievērojami pārspēja tajā laikā Eiropā esošās lielās pilsētas.
Lūdzi ievadiet saņemto kodu, lai apstiprinātu e-pasta adresi.
Mirkli pacietības, lūdzu. Visbiežāk šis kods jums atnāks uz e-pastu uzreiz, tomēr var būt gadījumi, kad tas aizņem vairākas minūtes.
Viena no vēsturnieku neatminētajām mīklām ir veselas tautas, etrusku, apmešanās Itālijā. Etruski bija senie Apenīnu pussalas iedzīvotāji , kas tur dzīvoja vēl pirms romešiem.Sī tauta mistiski parādījās ap 1000.-800. gadu p.m.E., bet nav zināms, kā un no kurienes tā ieradās.
Iespējams, etrusku priekšteči ieradušies no Mazāzijas, no Līdijas. Bet varbūt viņi bijuši vietējie iedzimtie? Uzradušies nezin no kurienes, etruski pārņēma savā valdījumā diezgan plašas teritorijas, nokļūstot līdz pat Romai.
Dīvaini, bet tāda izsmalcināta un samērā attīstīta tauta, kādi bija etruski, pēc laikabiedru lecībām, bija arī ļoti cietsirdīga un nevaldāma. Trīs etrusku valdnieki no tarkviniju dzimtas valdījuši Romā. Pēdējais no viņiem - Lūcijs Tarkvinijs Lepnais - bija īsts tirāns un despots. 510. gadā p.m.ē. viņu padzina no Romas.