Vidzemes lībiešu pēcteči (Rasma Noriņa про девять поколений рода Гасунсов)

[Mārcis Gasūns]

Vispirms par vēsturi. Sākšu ar nelielu ieskatu vēsturē -  1846.g. Svētciema muižā ieradās Pēterburgas ZA akadēmiķis Andres Juhans Šēgrēns, kuram līdzi bija arī mākslinieks Augusts Pecolds.  Zinātnieka uzdevums bija savākt vēl iespējamo par lībiešu valodu, jo bija skaidrs jau tolaik, ka lībieši ir izzūdoša tautiņa. Šēgrēnam nenācās viegli sameklēt teicējus, jo pat mācītājs no kanceles bija aizliedzis mājās runāt senču valodā un mācīt to bērniem. Muižnieki centās lībiešus izmitināt ne vienkopus, jo viņus uzskatīja par dumpīgākiem, kuriem bija arī burvju slava. Divu nedēļu darba rezultātā Šēgrēns savāca gana bagātīgu valodas materiālu, kam pievienojot jau iepriekš vākto vācbaltu novadpētnieku un mācītāju pierakstīto materiālu, mūsdienu somugristi - vācietis Eberhards Vinklers un igaunis, Tartu universitātes prof. Karls Pajusalu - ir izveidojuši Salacas lībiešu valodas vārdnīcu. Pirmā iznāca 2009.g., tā ir vācu valodā, latviešu valodā - izdota 2023. gadā un saucas "Lībiešu valodas ceļvedis". Uzrakstīta arī gramatika. Valoda ir atdzīvojusies, jo Karls Pajusalu tajā raksta dzejoļus (ar pseidonīmu Ķempju Kārlis), dziedātāja Elīna Ose dzied dziesmas ar Karla tekstiem. Valoda  it kā atdzimst pamazām... Bet nu atpakaļ pie Šēgrēna. Viņš vēsturei atstājis savu 22 teicēju sarakstu no 16 Svētciema muižas sētām. Protams, tiem cilvēkiem, kuriem senči ilgi dzīvojuši vecās lībiešu zemes Metsepoles teritorijā, visticamāk kāda pilīte asiņu no vecajiem senčiem tikusi, taču mana darba rezultātā tapušo 16 (ieskicēta arī 17.) dzimtu kokos esošie ir dokumentāli pierādīti Vidzemes lībiešu pēcteči.
Tai skaitā arī Jūs. Viens no zinātnieka  teicējiem bija Ķulmaku sētas saimnieks Juris Āboltiņš. Juris bija Spriča (1774.-1812.) dēls, kura vecāki savukārt bija Krists (1744.-1803.) un Maija - Klāvu saimnieki. Kristam ar Maiju bija 5 dēli, no kuriem Krists, būdams Lielnoru māju saimnieks, pieņēma uzvārdu Lielnors (to esmu pētījusi kā atsevišķu dzimtu). Pārējie kļuva Āboltiņi un Āboli. Spriča sieva mira ātri, nav atrodams pat viņas vārds, bet ģimenē bija 2 dēli - Juris un Mačs. Jurim (1799.-1851.) ar sievu Ievu bija 4 dēli un meita. Viens no dēliem bija Krists, vēlāk, pieņemot pareizticību - Kirils, (1829.-1877.). Reģistros - Ābols. 1859. viņš salaulājās ar Trīni (Jekaterinu) Čakstiņu. Abiem bija 6 dēli un meita. Vecākais no visiem bija Aleksandrs (1862.-1936.). Viņam un Annai, dz. Ozols, bija 3 dēli un 2 meitas - Jānis, Anna, Kārlis, Minna un Aleksandrs. Anna apprecējās Rīgā ar Kārli Eduardu Ēveli. Man ir tikai Annas pases foto, bet par Ēvelēm ir ziņas no Jāņa dēla sievas Ausmas, ka tādi rados bijuši, bet neko vairāk nav izdevies uzzināt, jo viņas vīrs jau krietni sen miris.. Ir saikne līdz mūsu dienām Jāņa un Kārļa zaros. Riņķu zaru man izdevās uziet tikai šodien - paveicās. Meita Minna bija precējusies ar Alfrēdu Riņķi - Jūsu vectēvs un vecmamma.
Pāles novadpētniecības muzejā ir apskatāma prezentācija par 16 dzimtu vēsturi, kas pētītas, izejot no Šēgrēna atstātā saraksta. Ir arī liela formāta dzimtu koki, taču Āboltiņiem-Āboliem tāda vēl nav, tāpēc šobrīd to liku kopā, lai varētu izprintēt un tad būs dzimtas kopā nākšana uz atvēršanas svētkiem, kad arī stāstīšu un rādīšu visu vēsturi. Ir notikuši jau 4 Vidzemes lībiešu pēcteču saieti, kad sanāk kopā visas dzimtas.