FW: Jānis Krēsliņš, Sr.: Ulmanis un 15.maijs
1 view
Skip to first unread message
Wilma Teness
May 17, 2014, 4:24:26 PM5/17/14
to lettlan...@googlegroups.com
bjud in Kreslins, då han är tillbaka hemma i Stockholm. artikeln är tämligen bra.
En och annan kan ha nytta av att se utöver sin navel, vi var inte ensamma då 1934.
Wilma
Date: Fri, 16 May 2014 15:56:57 -0400
Subject: Jānis Krēsliņš, Sr.: Ulmanis un 15.maijs
To:
En och annan kan ha nytta av att se utöver sin navel, vi var inte ensamma då 1934.
Wilma
Date: Fri, 16 May 2014 15:56:57 -0400
Subject: Jānis Krēsliņš, Sr.: Ulmanis un 15.maijs
To:
Ulmanis un 15.maijs 8
Pārdomas par Kārli Ulmani 15.maijā
Par Ulmani un viņa 15.maija režīmu domājot, jāmin, ka parasti to mēdz
apcerēt tikai latviskās sakarībās. Lai tā režīmu labāk izprastu, tas ir
jāredz sava laika un kaimiņu zemju kontekstā. Autoratīvi režīmi Ulmaņa
laikā un arī jau agrāk bija arī daudzās citās Austrumeiropas valstīs,
Igaunijā un Lietuvā pat daudz ātrāk nekā Latvijā. Paradokss ir arī tas,
ka Musolīni Itālijā un Hitlers Vācijā pie varas nāca demokrātisku
vēlēšanu rezultātā.
Tai pašā laikā ārkārtīgi asiņainas diktatūras valdīja Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā, kas savos oficiālos valsts nosaukumos ietilpināja arī sociālisma vārdu. Hitlers savu asiņaino partiju pat nodēvēja par strādnieku partiju "Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei" (Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku partija).
Aizritējušā gadsimta 20.gadu beigās un 30.gados komunistiskā Krievija un hitleriskā Vācija ar visādiem nelegāliem līdzekļiem mēģināja graut Latvijas neatkarību. Maskavā pat īpaša augstskola sagatavoja pagrīdes darbiniekus Latvijai, kuru nolūks bija graut tās neatkarību. Par to plašas ziņas Daugavpils Universitātes mācībspēka Vitālija Šaldas grāmatā "Latvieši Maskavā 1923-1938" (2010, 533 lpp.).
Pēc Padomju Savienības tā dēvētās sabrukšanas, kad uz brīdi turienes arhīvos bija iespējams piekļūt svarīgiem dokumentiem, Jeilas (Yale) universitātes apgāds ASV publicēja virkni sējumu ar dokumentāciju, kā Padomju Savienība visādā veidā gan ar naudu, gan rekvizēto dārglietu sūtījumiem atbalstīja komunistu pagrīdes dažādās valstīs, arī Latvijā.
Komunisti mēģināja iefiltrēties Latvijas sociāldemokrātu partijā, un tas savā veidā arī izdevās. Pāršķirstot sociāldemokrātu gadagrāmatas, kuras iznāca līdz 1934.gadam, redzam, ka tās ar lieliem sludinājumiem atbalstīja Padomju Savienības "Meždunarodnaja Kņiga".
Šajās gadagrāmatās rakstus ievietoja virkne pagrīdes komunistu, arī tādi, kas vēlāk pēc krievu okupācijas sadarbojās ar komunistiem. Nav arī noslēpums, ka daži ļoti prominenti Latvijas sociāldemokrātu darbinieki, kā Ansis Buševics, sadarbojās ar komunistiem, iestājās to partijā. A.Buševics, Hitlera Vācijai iebrūkot Latvijā, kopā ar daudziem komunistiem evakuējās uz Krieviju, kur miris 1943.gadā.
Ulmaņa laikā intensīvu pagrīdes darbību Latvijā veica Hitlera Vācija. Šā režīma atbalstītās darbības rezultātā baltvācu jaunatne gandrīz pilnīgi tika hitlerizēta. Vācijā tai laikā bija Padomijas "Sakaru komitejām ar tautiešiem ārzemēs" līdzīgas iestādes, kas aicināja baltvācu jaunatni ciemoties Hitlera Vācijā, apgādāja ar propagandas materiāliem un visādā veidā to indoktrinēja. Hitlera valdības iestādes slepeni finansēja arī ilggadīgo Rīgas vācu avīzi "Rigasche Rundschau", lai tā kļūtu labvēlīga Hitlera Vācijai.
Rezultātā baltvācu kopiena Latvijā trīsdesmito gadu beigās nokļuva hitleriski noskaņotu personu vadībā. Nebija arī nekāds noslēpums, ka jau pēc 1905.gada revolūcijas un pēc Pirmā pasaules kara daudzi uz Vāciju pārcēlušies baltvācieši vēlējās likvidēt Latvijas valsti, lai tur atjaunotu baltvācu muižniecības privilēģijas Vācijas virskundzībā.
Manuprāt, Latvijas valdība Ulmaņa režīma laikā bija samērā labi informēta par komunistu un hitleriešu nelegālām izdarībām, ja arī to pie lielā zvana nedrīkstēja kārt, jo tas neapšaubāmi izraisītu oficiālus PSRS un Vācijas valdības protestus.
Ideāla demokrātija tai laikā nepastāvēja arī Amerikas Savienotajās Valstīs un pat Anglijā. Starp citu, Franklins D.Rūzvelts savu brīdi apbrīnoja Musolīni, tāpat kā Vinstons Čērčils. Kad latviešu bēgļi pēc Otrā pasaules kara iebrauca ASV, turienes dienvidus štatos, un ne tikai tur, melnādainie tika smagi diskriminēti un balsstiesību nebija visiem ASV iedzīvotājiem.
Lai cik nesimpātiskas, ar šodienas brillēm skatoties, šķiet dažas Ulmaņa režīma laika izdarības un vadoņa godināšanas ar goda vārtiem utt., līdzīgā veidā godināja arī F.D.Rūzveltu tā vēlēšanu kampaņās un autokrātus daudzās Austrumeiropas valstīs, nemaz nerunājot par Hitlera Vāciju un Padomju Savienību.
Ulmaņa režīma laikā nevienu politisko ienaidnieku nenogalināja. Skumji, ka viņš parakstīja Padomju Savienības uzspiestos kapitulācijas dokumentus. Bet tādus parakstīja arī Igaunijas un Lietuvas valstsvīri.
Starp citu, igauņi pirmie, nesazinoties ar Latvijas valdību, 1939.gada 29. septembrī parakstīja līgumu par krievu militāro bāzu ierīkošanu Igaunijā. Padomju Savienības armija jau 17.septembrī bija iebrukusi Polijā, gandrīz vienlaicīgi ar Vācijas līdzīgu iebrukumu. Abas lielvaras arī likvidēja Polijas valsti. Somijas valdība atteicās piekāpties Staļina valdības ultimātam, un 30. novembrī Padomju armija bombardēja Helsinkus un tās bruņotie spēki iebruka Somijā. Pēc ļoti varonīgām cīņām, somiem tomēr bija jākapitulē, nesaņemot nekādu atbalstu no rietumu lielvalstīm, kuru prioritāte bija cīnīties pret Hitlera armiju. Hitlera bruņotie spēki 1940.gada 14.jūnijā okupēja Parīzi un tā paša gada 17.jūnijā Padomju armija iebruka Latvijā. Samērā vienlaicīgi Padomu armija okupēja arī Igauniju un Lietuvu.
Autors ir vēsturnieks, bibliogrāfs, bibliotekārs un dzejnieks, Ņujorkā, Sr.
Tai pašā laikā ārkārtīgi asiņainas diktatūras valdīja Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā, kas savos oficiālos valsts nosaukumos ietilpināja arī sociālisma vārdu. Hitlers savu asiņaino partiju pat nodēvēja par strādnieku partiju "Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei" (Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku partija).
Aizritējušā gadsimta 20.gadu beigās un 30.gados komunistiskā Krievija un hitleriskā Vācija ar visādiem nelegāliem līdzekļiem mēģināja graut Latvijas neatkarību. Maskavā pat īpaša augstskola sagatavoja pagrīdes darbiniekus Latvijai, kuru nolūks bija graut tās neatkarību. Par to plašas ziņas Daugavpils Universitātes mācībspēka Vitālija Šaldas grāmatā "Latvieši Maskavā 1923-1938" (2010, 533 lpp.).
Pēc Padomju Savienības tā dēvētās sabrukšanas, kad uz brīdi turienes arhīvos bija iespējams piekļūt svarīgiem dokumentiem, Jeilas (Yale) universitātes apgāds ASV publicēja virkni sējumu ar dokumentāciju, kā Padomju Savienība visādā veidā gan ar naudu, gan rekvizēto dārglietu sūtījumiem atbalstīja komunistu pagrīdes dažādās valstīs, arī Latvijā.
Komunisti mēģināja iefiltrēties Latvijas sociāldemokrātu partijā, un tas savā veidā arī izdevās. Pāršķirstot sociāldemokrātu gadagrāmatas, kuras iznāca līdz 1934.gadam, redzam, ka tās ar lieliem sludinājumiem atbalstīja Padomju Savienības "Meždunarodnaja Kņiga".
Šajās gadagrāmatās rakstus ievietoja virkne pagrīdes komunistu, arī tādi, kas vēlāk pēc krievu okupācijas sadarbojās ar komunistiem. Nav arī noslēpums, ka daži ļoti prominenti Latvijas sociāldemokrātu darbinieki, kā Ansis Buševics, sadarbojās ar komunistiem, iestājās to partijā. A.Buševics, Hitlera Vācijai iebrūkot Latvijā, kopā ar daudziem komunistiem evakuējās uz Krieviju, kur miris 1943.gadā.
Ulmaņa laikā intensīvu pagrīdes darbību Latvijā veica Hitlera Vācija. Šā režīma atbalstītās darbības rezultātā baltvācu jaunatne gandrīz pilnīgi tika hitlerizēta. Vācijā tai laikā bija Padomijas "Sakaru komitejām ar tautiešiem ārzemēs" līdzīgas iestādes, kas aicināja baltvācu jaunatni ciemoties Hitlera Vācijā, apgādāja ar propagandas materiāliem un visādā veidā to indoktrinēja. Hitlera valdības iestādes slepeni finansēja arī ilggadīgo Rīgas vācu avīzi "Rigasche Rundschau", lai tā kļūtu labvēlīga Hitlera Vācijai.
Rezultātā baltvācu kopiena Latvijā trīsdesmito gadu beigās nokļuva hitleriski noskaņotu personu vadībā. Nebija arī nekāds noslēpums, ka jau pēc 1905.gada revolūcijas un pēc Pirmā pasaules kara daudzi uz Vāciju pārcēlušies baltvācieši vēlējās likvidēt Latvijas valsti, lai tur atjaunotu baltvācu muižniecības privilēģijas Vācijas virskundzībā.
Zīmīgi, ka visu Latvijas Saeimu baltvācu kopienas deputāts Pauls Šīmanis bija antihitlerietis un neaizbrauca kopā ar daudziem citiem savas kopienas brāļiem un māsām uz Hitlera poļiem atņemto Vācijā iekļautiem apgabaliem.Hitleriskā pagrīde ieguva arī simpātijas zināmās pērkoņkrustiešu un tiem radnieciskās aprindās, kurām likās visai simpātiskas daudzas Vācijas nacionālsociālistu idejas. Ulmanis Pērkoņkrusta organizāciju tā agresīvā antisemītisma un citu iemeslu dēļ bija slēdzis. Tās vadonis Gustavs Celmiņš tika apcietināts un izraidīts no Latvijas. Sava veida paradokss - ja vācu okupācijas pašā sākumā G.Celmiņš bija ar mieru sadarboties ar hitlerisko režīmu, vēlāk kļuva par tā pretinieku un tika iespundēts koncentrācijas nometnē.
Manuprāt, Latvijas valdība Ulmaņa režīma laikā bija samērā labi informēta par komunistu un hitleriešu nelegālām izdarībām, ja arī to pie lielā zvana nedrīkstēja kārt, jo tas neapšaubāmi izraisītu oficiālus PSRS un Vācijas valdības protestus.
Ideāla demokrātija tai laikā nepastāvēja arī Amerikas Savienotajās Valstīs un pat Anglijā. Starp citu, Franklins D.Rūzvelts savu brīdi apbrīnoja Musolīni, tāpat kā Vinstons Čērčils. Kad latviešu bēgļi pēc Otrā pasaules kara iebrauca ASV, turienes dienvidus štatos, un ne tikai tur, melnādainie tika smagi diskriminēti un balsstiesību nebija visiem ASV iedzīvotājiem.
Lai cik nesimpātiskas, ar šodienas brillēm skatoties, šķiet dažas Ulmaņa režīma laika izdarības un vadoņa godināšanas ar goda vārtiem utt., līdzīgā veidā godināja arī F.D.Rūzveltu tā vēlēšanu kampaņās un autokrātus daudzās Austrumeiropas valstīs, nemaz nerunājot par Hitlera Vāciju un Padomju Savienību.
Ulmaņa režīma laikā nevienu politisko ienaidnieku nenogalināja. Skumji, ka viņš parakstīja Padomju Savienības uzspiestos kapitulācijas dokumentus. Bet tādus parakstīja arī Igaunijas un Lietuvas valstsvīri.
Starp citu, igauņi pirmie, nesazinoties ar Latvijas valdību, 1939.gada 29. septembrī parakstīja līgumu par krievu militāro bāzu ierīkošanu Igaunijā. Padomju Savienības armija jau 17.septembrī bija iebrukusi Polijā, gandrīz vienlaicīgi ar Vācijas līdzīgu iebrukumu. Abas lielvaras arī likvidēja Polijas valsti. Somijas valdība atteicās piekāpties Staļina valdības ultimātam, un 30. novembrī Padomju armija bombardēja Helsinkus un tās bruņotie spēki iebruka Somijā. Pēc ļoti varonīgām cīņām, somiem tomēr bija jākapitulē, nesaņemot nekādu atbalstu no rietumu lielvalstīm, kuru prioritāte bija cīnīties pret Hitlera armiju. Hitlera bruņotie spēki 1940.gada 14.jūnijā okupēja Parīzi un tā paša gada 17.jūnijā Padomju armija iebruka Latvijā. Samērā vienlaicīgi Padomu armija okupēja arī Igauniju un Lietuvu.
Noslēgumā ir jautājums - kā attiecīgajā laikmetā Latvijā varēja būt ideāla demokrātija un kā Otrā pasaules kara notikumu gaitā gūsteknis pilī, lietojot Raimonda Staprāna Ulmaņa apzīmējumu, varēja novērst nelaimi Latvijai?Ir vairāk nekā skaidrs, ka Ulmanim nebija nekādu ilūziju par Staļina un Hitlera impēriju nolūkiem. Tam pierādījums ir Latvijas valdības 1940.gada 18.maijā piešķirtās ārkārtējās pilnvaras Latvijas sūtņiem Anglijā un Amerikas Savienotās Valstīs nepieciešamības gadījumā rīkoties Latvijas valsts valdības vārdā, arī aizsūtītais Latvijas zelta krājums uz Angliju. Ulmanis ar savu izrīcību, Padomju Savienībai okupējot Latviju, vēlējās novērst asinsizliešanu Latvijā. Īslaicīgi tas viņam izdevās, bet diemžēl tikai īslaicīgi.
Autors ir vēsturnieks, bibliogrāfs, bibliotekārs un dzejnieks, Ņujorkā, Sr.
Reply all
Reply to author
Forward
0 new messages