referendums
Wilma Teness
ludzu ievietot talak!
latvijas avīze
INTERVIJAS
Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele uzskata, ka ierosinātais referendums par valsts valodas piešķiršanu krievu valodai šoreiz centrā izvirza nevis tiesību jautājumu, bet gan latviešu kā valsts nācijas un Latvijas pilsoņu kopuma pienākuma jautājumu.
Pienākumu aizsargāt Satversmē noteiktos Latvijas valsts pamatus un latviešu valodu ka vienu no galvenajiem Latvijas valsti raksturojošiem elementiem un paust atbilstīgu nostāju referendumā.
– Ministru prezidents Valdis Dombrovskis atbildot, vai šāds absurds referendums vispār ir pieļaujams, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Arņa Cimdara virzienā. Lai vaicājot viņam, cik lielā mērā tiek izvērtēti jautājumi, par kuriem tiek organizēta parakstu vākšana. Savukārt Cimdara k-gs noraida tādu iespējamību. Kam tad galu galā būtu jāatbild, lai ar parakstu vākšanu un referendumiem netiktu grauti valsts pamati?
I. Ziemele: – Tas, kāpēc notiks referendums par otru valsts valodu, ir daudz plašāks jautājums. Mēs pie tā nonāksim mūsu sarunā. Ja man jāatbild, vai Satversme paredz mehānismu, ar kura palīdzību var izvērtēt, vai referendumam nododamie jautājumi atbilst vai neatbilsti Satversmes kodolam, tad jāteic, ka precīzi definēts tāds mehānisms nav un tāpēc varētu būt nepieciešams izanalizēt un pieslīpēt šo aspektu Satversmē. Varbūt nevajadzētu meklēt atbildīgos, bet amatpersonām vērsties Satversmes tiesā, kur vajadzētu vērtēt šāda veida situācijas.
Patiesībā jautājums ir daudz globālāks. Pozitīvais šajā konkrētajā situācijā ir tas, ka nu beidzot esam izvilkuši savas strausa galvas no smiltīm, kur esam dzīvojuši vismaz pēdējos 15 gadus. Piedāvātie grozījumi Satversmes 4. pantā beidzot likuši mums izvērtēt, kas ir Latvijas valsts un uz kādiem pamatiem tā turas. Aktualizēts ir arī jautājums, cik daudz un kā valsts nācija ir gatava aizsargāt savas valsts pamatus. Tam seko metožu jautājums – vai mums tās ir vai nav. Acīm redzami, ka jautājums par krievu valodu kā otru valsts valodu ir pretrunā Latvijas valsts identitātes vienam no pamatelementiem, kas ar nodomu ir iekļauts Satversmes pirmajā nodaļā un ir viens no pirmajiem pantiem. Ja šādu jautājumu uzdod, tā, protams, ir milzīga provokācija. Tas ir ne tikai antikonstitucionāli, bet daudz fundamentālāk problemātiski, nekā mēs to vispār spējam iedomāties. Vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas valsts pastāvēšanu? – tas ir analoģisks jautājums patlaban uzdotajam par krievu valodu kā otru valsts valodu. Latvijas valsti raksturo pilsoņu kopums un latviešu valoda, jo valsti dibināja, lai nodrošinātu latviešu tautas attīstību, lai nosargātu latviešu tautu gan pret ārējiem, gan iekšējiem ienaidniekiem un lai dotu iespēju attīstīties latviešu kultūrai un valodai.
– Lai nepieļautu parakstu vākšanu un referendumus par valsts pamatu graušanu, politiķiem ir jārīkojas, lai noteiktu šīm iniciatīvām robežas, kas neapdraudētu valsts pastāvēšanu...
– Tieši tā. Tomēr vajadzētu paturēt prātā, ka ne vienmēr likumā ieliktie tādi vai citādi formulējumi atrisinās visas neskaidrības. Es gribētu atsaukties uz 18. gadsimta klasiķiem – domātājiem, kuri teica, ka valstis tiek veidotas ar mērķi, lai tās pastāvētu mūžīgi. Bet tā mūžība netiek dota kā uz paplātes, pie tās ir nepārtraukti jāstrādā. Piemēram, Hobss savā izcilajā darbā "Leviatāna" norāda, ka ar tautu ir jābūt nepārtrauktam dialogam. Protams, nav izslēgts, ka ignorances dēļ atsakās no valsts. Bet ignoranci var novērst ar izglītību, informāciju un citiem demokrātiskiem un tiesiskiem paņēmieniem.
Vācot parakstus par krievu valodu kā otru valsts valodu, tika jauktas kopā visdažādākās lietas – mazākumtautību tiesības, cilvēktiesības, imigrantu tiesības... – un galu galā nonākts pie pilnīgi absurdiem secinājumiem.
Dzirdēju tādu apgalvojumu, ka, lūk, mūsu cilvēktiesības tiek pārkāptas, tāpēc mēs organizējām parakstu vākšanu. Vajadzētu saprast, ka valsts pamati prasa viena līmeņa diskusiju, bet, ja mēs runājam par cilvēktiesību pārkāpumiem, tā ir cita saruna. Es gribētu zināt, konkrēti kādas cilvēktiesības un kādos gadījumos tiek pārkāptas.
Valsts pamatu stiprināšana nevar būt pretrunā ar cilvēktiesību ievērošanu. Tā ir starptautisko un konstitucionālo tiesību aksioma, ka tikai stiprā valstī, kur valsts nācija sevi ciena un strādā valsts labā, arī citu iedzīvotāju tiesības tiek ievērotas. Jo stiprāka valsts, jo labāks viss tiesiskais mehānisms, kas aizsargā katru cilvēku.
– Vai jūs piedalīsieties referendumā?
– Noteikti piedalīšos. Tas ir latviešu kā valsts nācijas pienākums. Šeit mēs jau ieejam citā lauciņā – pašas valsts nācijas atbildībā par savu valsti. Šajos gados neesam daudz runājuši, ko tas sevī ietver. Esam diskutējuši par valsts neatkarību, par vēsturisko turpinājumu, valodu... Bet maz esam runājuši par latviešu un pilsoņu kopuma atbildību par šo valsti, jo mums nav tiesību mūsu bērniem un mazbērniem iedot pilnīgi citādu Latviju, nekā mēs to saņēmām.
– Kā jūs vērtējat Nacionālās apvienības ideju, ka par Satversmes pirmajiem četriem pantiem vajadzētu rīkot parakstu vākšanu, ka tie ir negrozāmi?
– Tie fundamentālie principi, uz kuriem balstās Satversmes pirmā nodaļa, jau pēc būtības ir negrozāmi.
Nezinu pasaules praksē tādu piemēru, kad tauta izdomā nobalsot par sevis pašiznīcināšanu, atsakoties no pietiekami sūrā ceļā iegūtas valsts un neatkarības. Pat ja mēs runājam par tādu valsti, ko starptautiskajās tiesībās mēdz saukt par neizdevušos, jo tur tikpat kā nekas nefunkcionē. Bet arī šādā gadījumā starptautiskā sabiedrība nesaka, ka tur nav valsts. Pat Somālijā tauta nav teikusi, ka tai nevajag šo valsti.
Ja latviešiem izdevās nodibināt savu valsti, tad tagad, daudz mazāk problemātiskā vēsturiskā posmā, teikt, ka var grozīt Satversmes pirmos četrus pantus, būtu neloģiski.
– Vai jūs uzskatāt, ka valstij ir pienākums referenduma laikā par krievu valodu atbalstīt kampaņu par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu?
– Valstij ir pienākums to darīt un ne tikai, runājot par latviešu valodu kā vienu no Latviju raksturojošiem pamatelementiem, kā vienu no fundamentiem, uz kuru Latvija balstās, bet arī jautājumā par visiem citiem pamatiem, kas raksturo Latvijas valsti. Patiesībā tas izriet no tā, ko es jums minēju saistībā ar Hobsa idejām, ka ir pienākums saprātīgi diskutēt un skaidrot sabiedrībai, kas mēs esam un ko mēs gribam. Tā ir latviešu tautas kā valsts nācijas atbildība.
– Kaut gan Valsts prezidents Andris Bērziņš uzskata, ka Satversmes 4. panta grozījumi ir atteikšanās no Latvijas kā nacionālas valsts, tomēr nodeva tos tālāk – Saeimai. Vai prezidentam bija iespēja rīkoties citādi?
– Satversmes 78. pants noteic, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Tomēr Saeima par šo pantu varētu diskutēt.
– Ja pilsoņi iesniegtu prasību Satversmes tiesā, ka referendums ir antikonstitucionāls, vai šādai rīcībai varētu būt pozitīvs rezultāts?
– Referenduma jautājums skar katru no mums, un mēs katrs to uzņemam ar lielākām vai mazākām emocijām, bet Satversmes tiesai šāda prasība varētu būt diezgan liels izaicinājums tieši jautājumā par tās formālo pieņemamību.